imperitatus
| imperitātus | |
| clásico (AFI) | [ˌɪm.pɛ.rɪˈtaː.tʊs] |
| variantes | inperitātus |
| rima | i.ta.tus |
Forma verbal
editar1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | imperitātus | imperitāta | imperitātum | imperitātī | imperitātae | imperitāta |
| Vocativo | imperitāte | imperitāta | imperitātum | imperitātī | imperitātae | imperitāta |
| Acusativo | imperitātum | imperitātam | imperitātum | imperitātōs | imperitātās | imperitāta |
| Genitivo | imperitātī | imperitātae | imperitātī | imperitātōrum | imperitātārum | imperitātōrum |
| Dativo | imperitātō | imperitātae | imperitātō | imperitātīs | imperitātīs | imperitātīs |
| Ablativo | imperitātō | imperitātā | imperitātō | imperitātīs | imperitātīs | imperitātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de imperitō.