sonivius
sonīvius | |
clásico (AFI) | [sɔˈniː.wɪ.ʊs] |
rima | i.u̯i.us |
Etimología
editarDe sonus ("sonido") y el sufijo īvius.[1][2]
Adjetivo
editar1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|
Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
Nominativo | sonīvius | sonīvia | sonīvium | sonīviī | sonīviae | sonīvia |
Vocativo | sonīvie | sonīvia | sonīvium | sonīviī | sonīviae | sonīvia |
Acusativo | sonīvium | sonīviam | sonīvium | sonīviōs | sonīviās | sonīvia |
Genitivo | sonīviī | sonīviae | sonīviī | sonīviōrum | sonīviārum | sonīviōrum |
Dativo | sonīviō | sonīviae | sonīviō | sonīviīs | sonīviīs | sonīviīs |
Ablativo | sonīviō | sonīviā | sonīviō | sonīviīs | sonīviīs | sonīviīs |