enarratus
ēnarrātus | |
clásico (AFI) | [eː.narˈraː.tʊs] |
rima | ar.ra.tus |
Forma verbal
editar1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|
Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
Nominativo | ēnarrātus | ēnarrāta | ēnarrātum | ēnarrātī | ēnarrātae | ēnarrāta |
Vocativo | ēnarrāte | ēnarrāta | ēnarrātum | ēnarrātī | ēnarrātae | ēnarrāta |
Acusativo | ēnarrātum | ēnarrātam | ēnarrātum | ēnarrātōs | ēnarrātās | ēnarrāta |
Genitivo | ēnarrātī | ēnarrātae | ēnarrātī | ēnarrātōrum | ēnarrātārum | ēnarrātōrum |
Dativo | ēnarrātō | ēnarrātae | ēnarrātō | ēnarrātīs | ēnarrātīs | ēnarrātīs |
Ablativo | ēnarrātō | ēnarrātā | ēnarrātō | ēnarrātīs | ēnarrātīs | ēnarrātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de ēnarrō.