finitus
Latín editar
| fīnītus | |
| clásico (AFI) | [fiːˈniː.tʊs] |
| rima | i.ni.tus |
Forma verbal editar
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | fīnītus | fīnīta | fīnītum | fīnītī | fīnītae | fīnīta |
| Vocativo | fīnīte | fīnīta | fīnītum | fīnītī | fīnītae | fīnīta |
| Acusativo | fīnītum | fīnītam | fīnītum | fīnītōs | fīnītās | fīnīta |
| Genitivo | fīnītī | fīnītae | fīnītī | fīnītōrum | fīnītārum | fīnītōrum |
| Dativo | fīnītō | fīnītae | fīnītō | fīnītīs | fīnītīs | fīnītīs |
| Ablativo | fīnītō | fīnītā | fīnītō | fīnītīs | fīnītīs | fīnītīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de fīniō.