oppugnatus
oppugnātus | |
clásico (AFI) | [ɔp.pʊŋˈnaː.tʊs] |
rima | uɡ.na.tus |
Forma verbal
editar1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|
Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
Nominativo | oppugnātus | oppugnāta | oppugnātum | oppugnātī | oppugnātae | oppugnāta |
Vocativo | oppugnāte | oppugnāta | oppugnātum | oppugnātī | oppugnātae | oppugnāta |
Acusativo | oppugnātum | oppugnātam | oppugnātum | oppugnātōs | oppugnātās | oppugnāta |
Genitivo | oppugnātī | oppugnātae | oppugnātī | oppugnātōrum | oppugnātārum | oppugnātōrum |
Dativo | oppugnātō | oppugnātae | oppugnātō | oppugnātīs | oppugnātīs | oppugnātīs |
Ablativo | oppugnātō | oppugnātā | oppugnātō | oppugnātīs | oppugnātīs | oppugnātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de oppugnō.