pacatus
Latín
pācātus
- pacatus: [ paːˈkaː.tʊs ] (latín clásico, AFI)
De pācō, -āre ("pacificar"), y este de pāx ("paz").
Forma verbal editar
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
Singular | Plural | |||||
---|---|---|---|---|---|---|
Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
Nominativo | pācātus | pācāta | pācātum | pācātī | pācātae | pācāta |
Vocativo | pācāte | pācāta | pācātum | pācātī | pācātae | pācāta |
Acusativo | pācātum | pācātam | pācātum | pācātōs | pācātās | pācāta |
Genitivo | pācātī | pācātae | pācātī | pācātōrum | pācātārum | pācātōrum |
Dativo | pācātō | pācātae | pācātō | pācātīs | pācātīs | pācātīs |
Ablativo | pācātō | pācātā | pācātō | pācātīs | pācātīs | pācātīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de pācō.