rectus
LatínEditar
| rēctus | |
| Clásico (AFI): | [ˈreːk.tʊs] |
Forma verbalEditar
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
| ||||||
| Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|
| Masculino | Femenino | Neutro | Masculino | Femenino | Neutro | |
| Nominativo | rēctus | rēcta | rēctum | rēctī | rēctae | rēcta |
| Vocativo | rēcte | rēcta | rēctum | rēctī | rēctae | rēcta |
| Acusativo | rēctum | rēctam | rēctum | rēctōs | rēctās | rēcta |
| Genitivo | rēctī | rēctae | rēctī | rēctōrum | rēctārum | rēctōrum |
| Dativo | rēctō | rēctae | rēctō | rēctīs | rēctīs | rēctīs |
| Ablativo | rēctō | rēctā | rēctō | rēctīs | rēctīs | rēctīs |
- 1
- Participio perfecto pasivo de rēgō.