distermino

Latín

disterminō
clásico (AFI)	[dɪsˈtɛr.mɪ.no:]
rima	er.mi.no

Etimología

Del prefijo dis- y terminō ("limitar").

Verbo transitivo

presente activo disterminō, presente infinitivo distermināre, perfecto activo distermināvī, supino disterminātum.

1

Servir de límite (entre), separar (a... de).

• Ejemplo: 

  Pyrenaei montes Hispanias Galliasque disterminant.→ Los Pirineos sirven de límite entre España y Galia.

2

Delimitar, limitar, demarcar.

Conjugación

Flexión de disterminōprimera conjugación, perfecto con v

indicativo		singular			plural
		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	disterminō	disterminās	disterminat	distermināmus	disterminātis	disterminant
	imperfecto	disterminābam	disterminābās	disterminābat	disterminābāmus	disterminābātis	disterminābant
	futuro	disterminābō	disterminābis	disterminābit	disterminābimus	disterminābitis	disterminābunt
	perfecto	distermināvī	distermināvistī	distermināvit	distermināvimus	distermināvistis	distermināvērunt, distermināvēre
	pluscuamperfecto	distermināveram	distermināverās	distermināverat	distermināverāmus	distermināverātis	distermināverant
	futuro perfecto	distermināverō	distermināveris	distermināverit	distermināverimus	distermināveritis	distermināverint
pasivo	presente	disterminor	distermināris, distermināre	disterminātur	distermināmur	distermināminī	disterminantur
	imperfecto	disterminābar	disterminābāris, disterminābāre	disterminābātur	disterminābāmur	disterminābāminī	disterminābantur
	futuro	disterminābor	distermināberis, disterminābere	disterminābitur	disterminābimur	disterminābiminī	disterminābuntur
	perfecto	disterminātus -a, -um sum (part. perf. seguido del presente indicativo de sum)
	pluscuamperfecto	disterminātus -a, -um eram (part. perf. seguido del imperfecto indicativo de sum)
	futuro perfecto	disterminātus -a, -um erō (part. perf. seguido del futuro indicativo de sum)
subjuntivo		singular			plural
		primera	segunda	tercera	primera	segunda	tercera
activo	presente	disterminem	disterminēs	disterminet	disterminēmus	disterminētis	disterminent
	imperfecto	disterminārem	disterminārēs	distermināret	disterminārēmus	disterminārētis	disterminārent
	perfecto	distermināverim	distermināverīs	distermināverit	distermināverīmus	distermināverītis	distermināverint
	pluscuamperfecto	distermināvissem	distermināvissēs	distermināvisset	distermināvissēmus	distermināvissētis	distermināvissent
pasivo	presente	disterminer	disterminēris, disterminēre	disterminētur	disterminēmur	disterminēminī	disterminentur
	imperfecto	disterminārer	disterminārēris, disterminārēre	disterminārētur	disterminārēmur	disterminārēminī	disterminārentur
	perfecto	disterminātus -a, -um sim (part. perf. seguido del presente subjuntivo de sum)
	pluscuamperfecto	disterminātus -a, -um essem (part. perf. seguido del imperfecto subjuntivo de sum)
imperativos		activo			pasivo
		presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)	presente (2ª persona)	futuro (2ª persona)	futuro (3ª persona)
	singular	disterminā	disterminātō	disterminātō	distermināre	disterminātor	disterminātor
	plural	distermināte	disterminātōte	disterminantō	distermināminī	—	disterminantor
		presente	perfecto	futuro	presente	perfecto	futuro
infinitivos		distermināre	distermināvisse	disterminātūrus -a,-um esse	disterminārī	disterminātus -a,-um esse	disterminātum īrī
participios		distermināns (disterminantis)	—	disterminātūrus -a,-um	—	disterminātus -a,-um	—
		gerundio			gerundivo	supino
		acusativo	genitivo	dativo/ablativo		acusativo	dativo/ablativo
		disterminandum	disterminandī	disterminandō	disterminandus -a,-um	disterminātum	disterminātū