ignarus

Latín

ignārus
clásico (AFI)	[ɪŋˈnaː.rʊs]
rima	iɡ.na.rus

Etimología

Del prefijo in-₂ ("no") y gnārus ("informado").

Adjetivo

*ignārus, ignāra, ignārum*
	Singular			Plural
1.ª y 2.ª declinación (-us, -a, -um)
	Masculino	Femenino	Neutro	Masculino	Femenino	Neutro
Nominativo	ignārus	ignāra	ignārum	ignārī	ignārae	ignāra
Vocativo	ignāre	ignāra	ignārum	ignārī	ignārae	ignāra
Acusativo	ignārum	ignāram	ignārum	ignārōs	ignārās	ignāra
Genitivo	ignārī	ignārae	ignārī	ignārōrum	ignārārum	ignārōrum
Dativo	ignārō	ignārae	ignārō	ignārīs	ignārīs	ignārīs
Ablativo	ignārō	ignārā	ignārō	ignārīs	ignārīs	ignārīs

1

Que no tiene conocimiento: ignorante, desconocedor, inconsciente de.^[1]

Sinónimo: ignōtus
Antónimos: gnārus, doctus, ērudītus, sapiēns

2

Que no tiene experiencia: inexperto.^[1]

Sinónimo: inexpertus
Antónimos: gnārus, expertus

b: Que ignora una técnica, habilidad, etc., que no tiene práctica.^[1]

3

Desconocido, ignoto.^[1]

Sinónimos: incōgnitus, ignōtus
Antónimos: gnārus, nōtus, nōbilis

Referencias y notas

↑ ^1,0 ^1,1 ^1,2 ^1,3 Oxford Latin Dictionary. Editado por: P. G. W. Glare. Editorial: Oxford University Press. Oxford, 1983.

Obtenido de «https://es.wiktionary.org/w/index.php?title=ignarus&oldid=4501735»