pluralis
plūrālis | |
clásico (AFI) | [pluːˈraː.lɪs] |
rima | u.ra.lis |
Etimología
editarAdjetivo
editar3.ª declinación (de dos terminaciones: -is, -e)
| ||||
Singular | Plural | |||
---|---|---|---|---|
Masculino Femenino |
Neutro | Masculino Femenino |
Neutro | |
Nominativo | plūrālis | plūrāle | plūrālēs | plūrālia |
Vocativo | plūrālis | plūrāle | plūrālēs | plūrālia |
Acusativo | plūrālem | plūrāle | plūrālēs plūrālīs |
plūrālia |
Genitivo | plūrālis | plūrālis | plūrālium | plūrālium |
Dativo | plūrālī | plūrālī | plūrālibus | plūrālibus |
Ablativo | plūrālī | plūrālī | plūrālibus | plūrālibus |
Locativo | {{{25}}} | {{{26}}} | {{{27}}} | {{{28}}} |
- 1
- Estar conformado por muchos, varios.
- 2
- Perteneciente a más de uno.
- 3 Lingüística
- Plural (número gramatical).
- Antónimo: singulāris
Sustantivo masculino
editar3.ª declinación (m/f consonante)
| ||
Singular | Plural | |
---|---|---|
Nominativo | plūrālis | plūrālēs |
Vocativo | plūrālis | plūrālēs |
Acusativo | plūrālem | plūrālēs |
Genitivo | plūrālis | plūrālum |
Dativo | plūrālī | plūrālibus |
Ablativo | plūrāle | plūrālibus |
- 4 Lingüística
- El plural.